Tā dēvētajā Lemberga prāvā kārtējais nopratinātais zvērinātais advokāts
Indulis Ludiņš, visticamāk, izrādījās valsts apsūdzībai kaitīgs
liecinieks, jo apšaubīja apsūdzības apgalvojumus par to, ka Ventspils
mērs Aivars Lembergs savulaik būtu varējis izspiest kapitāla daļas no
uzņēmējiem Aināra Gulbja, Valentīna Kokaļa un Vladimira Krastiņa, kā arī
noraidīja citas versijas par nelikumībām Ventspils tranzītbiznesā.
Atbildot uz tradicionālo tiesas ievadjautājumu «Vai jūs pazīstat apsūdzētos?», I. Ludinš norādīja: «Lepojos, ka es pazīstu Lemberga kungu kā cilvēku, kas ir balsojis par Latvijas neatkarību un ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un daudzkārtējs Ventspils domes priekšsēdētājs.»
Viss caurskatāmiAdvokāts tiesai paskaidroja, ka krimināllietā var liecināt par jautājumiem, kas saistīti ar SIA Noord Natie Ventspils Terminal, kur viņš piedalījies vismaz 80% no šīs sabiedrības dalībnieku sapulcēm. I. Ludiņš apgalvoja, ka SIA Noord Natie Ventspils Terminal nekādi nelikumīgi lēmumi nav pieņemti: «Mēs esam apsprieduši budžetus un gada pārskatus. Tie visi ir bijuši caurskatāmi, auditēti. Nevar būt runas par to, ka sabiedrībā būtu veikti nelikumīgi maksājumi vai, teiksim, būtu tas, ka kādam maksātas algas aploksnēs.»
Otra kompānija, par kuru advokāts varēja liecināt, ir šobrīd maksātnespējīgā akciju sabiedrība Venceb, kuras akcionāru sapulcēs liecinieks bija piedalījies.
Tomēr prokurorus vairāk interesēja citi jautājumi saistībā ar Aivara Lemberga lomu uzņēmumu darbībā. To, ka A. Lembergs būtu pieņēmis kādus lēmumus uzņēmumos, liecinieks kategoriski noliedza.
Kopumā raksturojot savas profesionālās darbības pamatprincipus, I. Ludiņš teica: «Esmu cilvēks, kas vienmēr tur savu vārdu, es nevienam neesmu nekad nekur parādā, nevienu neesmu piešmaucis, līdz ar to ļoti daudzi cilvēki ir uzticējuši man pilnvaras. Savu pilnvarojuma apjomā uzticēto uzdevumu vienmēr esmu izpildījis.»
Pārvaldības efektivitāteI. Ludiņš neslēpa, ka savulaik centies dibināt draudzīgas attiecības ar akciju sabiedrības Ventspils nafta prezidentu Igoru Skoku, «jo es gribēju dabūt darbu Ventspils naftā. Tas tikai loģiski, jo tas tolaik bija vadošais uzņēmums Latvijā, kurš maksāja vislielākos honorārus».
Ar Šveices advokātu Rudolfu Meroni kā ar galveno naftas biznesa kompāniju pārvaldītāju Ventspilī I. Ludiņš pirmo reizi iepazinies 2000. gadu sākumā. Tajā laikā aktualizējies jautājums par šo naftas biznesa kompāniju pārvaldības efektivitāti un organizāciju. To, ka šis bizness nav pareizi strukturēts, I. Ludiņam skaidrojuši vairāki lietpratēji, to skaitā zvērināts advokāts un nodokļu speciālists Jānis Zelmenis. Jāatgādina, ka pirms tam arī J. Zelmenis šajā kriminālprocesā vairākas dienas tika pratināts. Viņš vairākkārt vērsa tiesas uzmanību uz prokuroru zemo kompetences līmeni izmeklējamajā krimināllietā.
I. Ludiņš tiesai centās skaidrot, kā naftas bizness tika organizēts «no nodokļu likumdošanas viedokļa» un kāpēc Latvijā 90. gados plaši izmantoja tā dēvēto ārzonas uzņēmumu jeb ofšoru pakalpojumus. Acīmredzot prokuroriem speciālista skaidrojumi par šīm tēmām nebija pa prātam, jo tie vairākkārt pārtrauca liecinieka teikto.
Viens par trimAdvokātu gari un plaši iztaujāja par fondu jeb nodibinājumu Eirosafe Establishment, caur kuru, kā varēja noprast no uzdotajiem jautājumiem un saņemtajām atbildēm, Ventspils uzņēmēji mēģinājuši atmaksāt eksprokuroram Valentīnam Kokalim naudu par viņa aiziešanu no Ventspils tranzīta biznesa. Fonda uzdevums bijis pārdot par iespējami augstāko cenu V. Kokaļa aktīvus.
I. Ludiņš šajā fondā bijis nolīgts kā jurists, kura galvenais uzdevums bijis sekot līdzi fonda pārvaldnieka – R. Meroni – darbībām. Atlīdzību par dalību fondā I. Ludiņš neesot saņēmis. Strādājot fondā, viņš esot «piečakarēts», jo viņam rādīti tikai fonda statūti, bet ne tā pielikumi, par kuru esamību viņš uzzinājis tikai pratināšanas laikā prokuratūrā. No I. Ludiņa atbildēm varēja secināt, ka par fonda vadīšanu R. Meroni pieprasījis samaksāt 700 000 vai nu eiro, vai latu. Turklāt R. Meroni, darbojoties fondā, parakstījies gan kā fonda valdes priekšsēdētājs, gan kā advokāts, gan kā konsultants un arī attiecīgi varējis piestādīt trīs dažādus rēķinus par dažādu funkciju veikšanu.
NespiežasTaujāts par krimināllietā tā dēvētajiem cietušajiem, piemēram, Aināru Gulbi, advokāts apliecināja, ka slavenā tenisista tēvu pazīst kopš 1988. gada, kopš darba Rīgas rajona izpildkomitejā: «Mēs sākām nodarboties ar uzņēmējdarbību, un tad tur, protams, bija arī Ainārs Gulbis. Viņš tur dibināja pirmos kooperatīvus.»
I. Ludiņš atminējās, ka A. Gulbis neesot bijis iespaidojams cilvēks vai tāds, kurš no kaut kā baidījies un no kura bijis iespējams izspiest kukuli. «Viņš bija ģērbies ādas jakā. Tajā laikā tā ģērbās cilvēki, no kuriem bija zināms respekts. Viņš diezgan rupji uzvedās pret saviem padotajiem, lietoja alkoholu un visiem pa purnu solīja. Es varu pateikt tikai to, ka tas mani ļoti izbrīnīja, ka cilvēks, kurš, teiksim, ir ļoti spēcīgas miesasbūves un attīstīts, no kura citi varēja baidīties – ka jūs (domāts Aivars Lembergs) no viņa varējāt izspiest kaut kādu naudu vai akcijas,» sprieda advokāts.
I. Ludiņš skaidroja – kontaktējoties ar Valentīnu Kokali, viņam radies iespaids, ka arī bijušais Ventspils prokurors nav no bailīgajiem un nav no ietekmējamiem cilvēkiem, no kura būtu iespējams izspiest kukuli. Advokāts uzsvēra, ka V. Kokalim bijuši sakari tiesībsargājošajās struktūrās un jaušamu briesmu gadījumā viņam nebūtu problēmu sevi aizstāvēt. I. Ludiņš nekad nesot manījis, ka V. Kokalis būtu satraukts un būtu algojis miesassargus, raksta
NRA.lv.
Savukārt par miljonāru Vladimiru Krastiņu, no kura, pēc apsūdzībā teiktā, arī esot izspiests kukulis, I. Ludiņš atminējās, ka viņš bijis A. Lemberga draugs, tādējādi kukuļa spiešana no drauga ir grūti iedomājama: «Aivars Lembergs Vladimiru Krastiņu sauca par Volodju. Nedomāju, ka viņš sauktu viņu tādā saīsinātā vārdā, ja starp viņiem būtu sliktas attiecības.
Rādīt reklāmu
