Labklājības ministrija (LM) pašlaik izstrādā jaunu politikas plānošanas dokumentu par sociālo pakalpojumu attīstību Pamatnostādnes sociālo pakalpojumu attīstības 2014.–2020. gadam izstrādei. Pamatnostādņu mērķis ir izveidot jaunu sociālo pakalpojumu sistēmu, kas klientiem ļautu iekļauties sabiedrībā. Tas nozīmē deinstitucionalizāciju – pāreju no institucionālas aprūpes uz jaunu, integrējošu formu. Izklausās labi, un Labklājības ministrija postulē, ka svarīgākās ir klientu intereses. Tomēr bažas rada fakts, ka mērķis ir Eiropas Savienības normas, kas veido alūziju ar padomju gadiem, – tiek pieprasīts konkrēts apjoms piena, un tad kolhozam nākas pieliet ūdeni, lai atpirktos no negoda.

Ideja laba

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Diagnostikas un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājs Lehs Luginskis reformas atbalsta. «Protams, idejas līmenī viss ir pareizi, bet situācija sabiedrībā nav tik spīdoša, lai to varētu realizēt. Tomēr mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kurā katram cilvēkam ir tiesības būt sabiedrības loceklim, izmantot iespējas un rēķināties ar tās likumiem un normām. Turklāt ar likumu un normu ievērošanu iet visādi arī tiem sabiedrības locekļiem, kas nav ārstējušies psihoneiroloģiskajā slimnīcā,» uzskata ārsts.

Kauguru piemērs

Sociālās aprūpes centra Zemgale filiāles Kauguri vadītāja Dzintra Mihailova piekrīt, ka klienti ar vieglākām saslimšanām varētu atgriezties sabiedrībā, ja tuvinieki vai pašvaldība sniegtu atbalstu. «Klientiem pašiem jāatsakās no piedāvātā pakalpojuma, lai atgrieztos dzīvesvietā. Man ir trīs klienti, kas vēlas atgriezties. Par diviem esmu droša, bet par vienu uzskatu, ka nepieciešama pieskatīšana. Jau no decembra viņi gaida, bet pašvaldībām nav dzīvojamo platību ko piešķirt,» saka centra vadītāja, bet, vērtējot lielāko daļu klientu, nesaskata viņu iespēju iekļauties sabiedrībā.

Nav kur iet

«Paredzēts samazināt klientu skaitu par tūkstoti vai diviem, bet daudziem nav kur iet. No 70 klientiem tikai trīs gatavi paši atstāt aprūpes centra telpas. Tie, kas dzīvo šeit ilgāk, apzinās, ka ārpusē ir grūti un ar 75 latu pabalstu vai 120 latu pensiju izdzīvot nevar. Man ir pieredze ar klientu, kurš atstāja sociālās aprūpes centru. Dzīvojot kopš piecu gadu vecuma institūcijā, viņam likās, ka 75 latu pabalsts ir liela nauda. Tagad viņš nāk un lūdzas, lai ņemam atpakaļ, bet es nevaru – viņam jāgaida rindā,» saka sociālā aprūpes centra vadītāja Dz. Mihailova. Viņa norāda, ka klientu vērtēšana notikusi vienmēr un tie, kuru problēmas nav tik lielas, institūcijā nemaz nenonāk. Nākamajā gadā esot paredzēts slēgt divus sociālās aprūpes centrus – Kauguru pansionātu un kādu no Vidzemes filiālēm. «Klienti tiks saspiesti citās mājās. Vai tā mēs uzlabosim dzīves kvalitāti? Klientam paredzētā nauda jāmaksā jebkurā gadījumā. Ietaupīsim tikai uz atlaisto darbinieku algām, bet citiem pieaugs slodze. Visiem šiem skaistajiem saukļiem es neticu, jo klienti nevēlas nekur doties. Par viņiem neviens nedomā. Vai godīgi iestāstīt, ka citur ir labāk, ja viņš nevēlas pārcelties? Var nepiekrist pārcelties, bet paredzu, ka atbrauks psihologi, kas sēdēs un strādās, kamēr klients parakstīs iesniegumu. Vai tas ir pareizi, likumīgi un demokrātiski?» jautā Kauguru pansionāta vadītāja.

Institūcijas jāslēdz

Lai arī Labklājības ministrijā apgalvoja, ka sociālo aprūpes centru slēgšana nav slepena, vairākkārtēji lūgumi sniegt detalizētāku iepriekš slēgto aprūpes centru aprakstu netika sadzirdēti. LM Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta Sociālo pakalpojumu organizācijas nodaļas vadītāja Egita Dorožkina skaidro, ka iepriekš filiāles slēgtas dažādu iemeslu dēļ, – nepiemēroti apstākļi, neatrodas valsts īpašumā un citi. Trīs filiāles esot likvidētas 2010. gadā, kad notika valsts sociālo aprūpes centru apvienošana. «Pašlaik izstrādājam Sociālo pakalpojumu pamatnostādnes no 2014. līdz 2020. gadam. Jau pagājušajā gadā izveidoja darba grupu, piesaistot nevalstiskās organizācijas, pašvaldību un ministriju pārstāvjus un arī dažādu klientu tiesību aizsardzības organizāciju pārstāvjus. Top dokuments, ko iesniegs izskatīšanai Ministru kabinetā. Tur mēs paredzam darbības turpmākajiem septiņiem gadiem, kas, pirmkārt, paredz deinstitucionalizāciju. Orientējamies uz to, ka liela daļa cilvēku no institūcijām tiks pārvietoti un varēs uzsākt dzīvi pašvaldībā, izmantojot kādu alternatīvu pakalpojumu. Tas bija arī nevalstisko organizāciju priekšlikums, ka institucionālā vide personām ar garīgās attīstības traucējumiem nav nepieciešama, ja viņiem nav zudušas spējas apmierināt savas pamatvajadzības un viņi ar nelielu atbalstu integrējami sabiedrībā,» par nākotni stāsta LM pārstāve.

Jāsamazina skaits

Sociālo pakalpojumu organizācijas nodaļas vadītāja E. Dorožkina par mērķi samazināt cilvēku skaitu institūcijās saka: «Plānojam centros samazināt vietu skaitu līdz prasībām atbilstošam. Tas ir jau iedibināts mehānisms – mēs mērķtiecīgi samazinām klientu skaitu katrā filiālē. Noteikti tiks pieņemti lēmumi par vēl kādas filiāles slēgšanu, jo telpas daudzās institūcijās nav atbilstošas. Ņemot vērā, ka ejam uz deinstitucionalizācijas modeli, daļa no klientiem tiks socializēti un atgriezti sabiedrībā, skaits samazināsies – tās ir pakāpeniskas darbības. Ja klients fiziski var pārvietoties, jāstrādā ar motivēšanu, skaidrošanu, ar palīdzību apzināties iespējas. Primāri mēs orientēsimies vairāk uz tām personām, kas pēc traumas vai ārstēšanās kaut kādā brīdī nokļuvušas institūcijā.

***

UZZIŅAI

- 2013. gadā VSAC un līgumslēdzēju institūcijās bija 5707 vietas.

- 2012. gadā valsts finansētos pakalpojumus saņēma 5588 personas.

- 2012. gadā VSAC pakalpojumus saņēma 4530 personas.

- Pakalpojumi pieejami rindas kārtībā, gaidīšanas laiks 1–1,5 gadi.