Nupat publiskotie KNAB amatpersonu novērtēšanas dokumenti liecina, ka ar jauno priekšnieku Jaroslavu Streļčenoku nekas nav mainījies – tā pati KNAB amatpersonu grupa, kas viņa laikā, turpina šo stilu, secina N. Vilnītis. Nu jau viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka KNAB ir represīva politiskā iestāde, kura strādā noteikta politiskā spēka un to atbalstošo ekonomisko grupējumu interesēs. To apliecinot arī neoficiālās ziņas, ka KNAB priekšnieka vietniece tagad vēlas pārcelties darbā uz Satversmes aizsardzības biroju (SAB). «Kāpēc tad viņa iepriekš negāja uz SAB, bet tikai tagad, kad to vada Jānis Maizītis?» retoriski vaicāja N. Vilnītis. «Kad Maizītis strādāja par ģenerālprokuroru, viņš ar mani kā KNAB priekšnieku vispār nerunāja, ja neskaita iepazīšanās vizīti uzreiz pēc stāšanās amatā. Juta Strīķe regulāri brauca pie Maizīša. Par ko viņi komunicēja, mani, protams, neinformēja. Tas nebija normāli. Tālākie notikumi jau skaidri parāda, ka viņi tur risinājuši ne tikai valsts lietas, bet gan ko vairāk, tai skaitā tur tika radīts noskaņojums, lai pret mani kā biroja priekšnieku negatīvi reaģētu gan Ģenerālprokuratūrā, gan KNAB. Kādēļ gan Strīķe tagad neprasās iet strādāt pie Kalnmeiera, bet gan tieši pie Maizīša?»

Aisberga neredzamā daļa

Runājot par to, ka J. Strīķe ne tikai viņu, bet arī viņa pēcteci J. Streļčenoku izolējusi no informācijas, N. Vilnītis skaidroja: «Informācijas nesniegšana KNAB priekšniekam ir tikai redzamā daļa. Ja Streļčenokam būtu bijusi operatīvā darba pieredze un viņš nebūtu iznīcinājis Iekšējās drošības nodaļu un Analīzes nodaļu, kuru viņš tagad gan taisās atjaunot, tad viņam tagad būtu bijusi skaidra bilde par to, kas notiek KNAB. Tad viņš būtu sapratis, kādēļ nodaļu priekšnieki atļaujas ignorēt KNAB priekšnieka rīkojumus. Viņš būtu sapratis, ka aiz atsevišķu KNAB darbinieku it kā tikai nepaklausības slēpjas nopietni pārkāpumi. Kad es vadīju biroju, būtu izdevies daudzus pārkāpumus arī pierādīt, tomēr tajā laikā to neļāva darīt toreizējais ģenerālprokurors Maizītis. Kad uzsāku darbu, lai biroju attīrītu no negodīgiem darbiniekiem, man tas tika liegts. Varu atklāti pateikt, ka tā laika Ģenerālprokuratūras vadība man liedza veikt nepieciešamās operatīvās darbības nevis pret vienkāršiem KNAB darbiniekiem, bet gan pret vadošajiem, lai gan pirms tam tās bija akceptējusi Augstākā tiesa. Toreiz arī izkristalizējās premjera viedoklis, ka Vilnītis ir slikts, jo viņš ir «oligarhu ieliktenis». Tagad, apkopojot informāciju, zinu, ka manis diskreditēšanai tika izvērsta apmaksāta kampaņa.

To apmaksāja valdībai pietuvināti ar Vienotību saistīti uzņēmēji.»

Aģentūras tīkls

Vaicāts, vai KNAB varēja diktēt savus noteiktumus tiesai un Ģenerālprokuratūrai, N. Vilnītis kā piemēru atgādināja tā dēvēto oligarhu lietu: «Pēkšņi, man nezinot, manas prombūtnes laikā tika dota komanda sākt apjomīgas procesuālās darbības Rīgā un Ventspilī. Pirms tam par kaut ko tādu nekādas runas pat nebija. Tas nozīmē, ka iespējams ietekmēt arī daļu Ģenerālprokuratūras prokuroru un tiesnešus. Arī atsevišķi koalīcijas politiķi kļuvuši atkarīgi no biroja. Ne jau visa informācija, kas pienāca par politiķiem, tika izstrādāta. Tā tika pieturēta. Mēs varam runāt par to, ka KNAB tika pildīti politiskie pasūtījumi, no kuriem, iespējams, kāds vēl arī guva materiālus labumus. Arī prokuroru un tiesnesi var raustīt. Nav jau tā, ka viņi visi ir bez grēka. Šos grēkus var realizēt un var arī pieturēt. Ja šie grēki tiek pieturēti, ar laiku veidojas savu cilvēku loks, kurus agrāk sauca par aģentūru. Viņi, pieņemot lēmumus, vienmēr atminas par to, ka kāds pietur viņu grēkus, un, vadoties no grēka pieturētāja vēlmēm, tad arī pieņem savus lēmumus.

Gan īslaicīgie, gan pastāvīgie kontakti ar aģentiem ir jāreģistrē. Pastāv kārtība, kādā tas viss tiek fiksēts. Kad sāku stādāt KNAB, sapratu, ka tur tā nenotiek. Tas mani izbrīnīja. Kad par to vaicāju operatīvās darbības uzraugam prokuratūrai, atbilde bija klusums. Tas jautājums KNAB nav sakārtots līdz pat šim brīdim, un tas ir tādēļ, lai neviens neuzzinātu, kuras personas ir ietekmējamas.»

Zirnekļi burkā

Sākot stādāt par KNAB priekšnieku, N. Vilnītis no premjera saņēmis skaidru norādi. «Neaiztikt vietniekus! Vai jums ir skaidrs, kungs?» vaicājis V. Dombrovskis. «Jau toreiz vajadzēja apzināties, ka šī iestāde izveidota ar noteiktu mērķi un to izveidojis noteikts politiskais un ekonomiskais spēks, kurš par to stāvēs un kritīs, un, ja vajadzēs, arī ripinās galvas, konkurentus sēdinās cietuma un risinās ekonomiskos strīdus.»

Runājot par to, kādēļ šobrīd valdošā elite tomēr atļāva J. Strīķi novērtēt ar atzīmi D, N. Vilnītis skaidroja: «Burkā sākusies zirnekļu cīņa savā starpā. No nesenajiem Alekseja Loskutova publiskiem izteikumiem sapratu, ka arī Vienotības iekšienē sākuši kaut ko dalīt. Katram partijā gribas liekāku ietekmi un sviras. Tagad KNAB tiek izmantots ne tikai starppartiju cīņās, bet arī iekšējās cīņās pašā Vienotībā.»

Mērķis – Saeimas vēlēšanas

Prognozējot, ar ko kārtējais KNAB skandāls beigsies, N. Vilnītis norādīja: «Vietnieki veltīs visas pūles, lai līdz Saeimas vēlēšanām saglabātu visu, kā ir, lai varētu ietekmēt vēlēšanu procesu. Vienotība droši vien viņiem jau piesolījusi kādu konfekti, lai tikai paliek. Tad pēc vēlēšanām katrs varēs spēlēties savā smilšu kastē. Kundze ir ļoti valdonīga, bet Steļčenoks nepiekāpjas. Kundzei ļoti patīk ņirgāties par cilvēkiem. Viņa par visiem ņirgājas, arī par saviem maizes devējiem. Viņai pret cilvēkiem ir ciniska attieksme. Viņa ar Juri Jurašu apgalvoja, ka es visu laiku plūdinu informāciju un jaucu KNAB visas operācijas. Manis KNAB vairs nav, bet pret diviem KNAB darbiniekiem, kuri atrodas tiešā Strīķes un Juraša pakļautībā, uzsākti kriminālprocesi.»

Bailes no patiesības

Vaicāts, vai, viņaprāt, SAB tomēr nav varenāka iestāde nekā KNAB, N. Vilnītis atbildēja: «SAB, protams, ir varenāka, jo SAB var ietekmēt ģenerālprokuroru un arī pārējās augstās amatpersonas. Mums ir padomju laika pielaižu sistēma, kur viena amatpersona – SAB direktors – ir tiesīga augstākām amatpersonām piešķirt pielaides. SAB direktors konkrētu antipātiju gadījumā, uzburot vajadzīgo operatīvo informāciju, var atņemt pielaidi jebkurai augstākajai amatpersonai. Tad arī rodas jautājums, kādēļ tad Strīķes kundze uz turieni tik ļoti raujas? Nav jau nekāds noslēpums, ka, kolīdz amatos tika virzīta kāda amatpersona, Strīķe skrēja apkārt un deklarēja – to var, bet to nevar apstiprināt amatā. Ja Strīķe uzskatīja, ka konkrēto kandidatūru var apstiprināt amatā, bet par šo kandidatūru bija negatīva informācija, tā tika noklusēta. Jautājums, kas slēpjas aiz viņas darbības? Šādi darbojoties un sagrozīti pasniedzot informāciju, valstī var ietekmēt ļoti lielus politiskos procesus.

Reiz, diskutējot par KNAB problēmām, Saeimas deputāts Imants Parādnieks piedāvāja KNAB darbiniekus pārbaudīt ar melu detektoru. Tai mirklī vajadzēja redzēt, kā mainījās Strīķes un Juraša sejas. Viņi uz melu detektora baidās sēsties, taču vēlas tur uzsēdināt visus pārējos. Anglijā gan līdzīgā iestādē kā KNAB visi darbinieki tiek pārbaudīti ar melu detektoru. Tur, uzdodot jautājumus par personīgiem ieņēmumiem un izdevumiem un dienesta pilnvaru izmantošanu, ātri tiek skaidrībā, kurš melo, kurš runā patiesību, kurš godīgs, kurš nelietis.