Ir skaidrs, ka pie vienāda "iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju" kopējie tautsaimniecības ienākumi var būt salīdzinoši vienmērīgi sadalīti starp iedzīvotājiem vai arī koncentrēties nelielas cilvēku grupas rokās. Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ienākumu un bagātības koncentrācija šauras iedzīvotāju grupas rokās ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs. Lai dzīves līmeņa uzlabojumu justu pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks un tādējādi visa sabiedrība kopumā būtu ieguvēja no izaugsmes, ir svarīgi izvairīties no augstas nevienlīdzības (gan iespēju, gan rezultātu nevienlīdzības, jo pirmā ir nesaraujami saistīta ar otro). Šajā rakstā apskatīsim ienākumu un bagātības nevienlīdzību Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, identificēsim atsevišķas apdraudētākās iedzīvotāju grupas un ar pieejamo modeļu palīdzību vētīsim, kāda veida politikas lēmumi varētu padarīt Latvijas sabiedrību vienlīdzīgāku.

Viens no veidiem, kā mēra nevienlīdzību, ir ar Džini indeksa palīdzību. Varam salīdzināt nevienlīdzību, kāda rodas tirgus darbību rezultātā (pēc nodokļiem, taču pirms pensijām un pabalstiem), ar rīcībā esošo ienākumu nevienlīdzību (pēc pensijām un pabalstiem). Tas, cik lielā mērā pensiju un pabalstu rezultātā tirgus ienākumu nevienlīdzība mazinās, norāda uz mūsu sociālās atbalsta sistēmas efektivitāti. Kopš 2005. gada tirgus ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir sarukusi, tomēr attīstība nav bijusi vienmērīga – krīzes laikā un uzreiz pēc tās piedzīvots nevienlīdzības kāpums. Arī rīcībā esošo ienākumu nevienlīdzība sarukusi, bet gadu gaitā bijusi mazāk svārstīga. Tirgus ienākumi Eiropas Savienībā (ES) ir sadalīti ievērojami nevienlīdzīgāk nekā Latvijā, taču pensijām un pabalstiem Eiropas valstīs ir ļoti liela loma nevienlīdzības mazināšanā, kamēr Latvijā šī pārdale ir ievērojami mazāka.

Džini indekss attiecībā uz rīcībā esošajiem ienākumiem Latvijā ir starp augstākajiem ES, kas norāda uz lielāku ienākumu nevienlīdzību. Lai gan nevienlīdzība pirms pensijām un pabalstiem Eiropā ir augsta, valsts politikas un stiprā sociālā nodrošinājuma tīkla iespaidā tā samazinās par vidēji 40%, kamēr Latvijā samazinājums ir tikai par vidēji 27% - mazākais visā ES.

Aptaujas, uz kurām balstīti dati par ienākumu nevienlīdzību, cieš no vispārzināmām nepilnībām, piemēram, respondenti var neatklāt visus savus ienākumus; visbagātākā sabiedrības daļa aptaujās iekļūst retāk, tādējādi pilnībā neatspoguļojot nevienlīdzības līmeni. Turklāt aptaujas uzrāda tikai ienākumus, kas gūti konkrētā pārskata periodā (visbiežāk – vienā gadā), bet maz pastāsta par to, kā sadalīta kopējā tautsaimniecībā uzkrātā bagātība.

Iepriekš minētās problēmas daļēji cenšas risināt Mājsaimniecību finanšu un patēriņa aptauja (MFPA), kurā rodama informācija ne tikai par mājsaimniecību ienākumiem un patēriņu, bet arī par to aktīviem un saistībām – un tādējādi arī neto bagātību. Turklāt MFPA īpaši cenšas nodrošināt bagātās sabiedrības daļas pilnvērtīgāku atspoguļošanuv. Latvijas gadījumā papildus respondentu atbildēm atsevišķos gadījumos tika izmantoti arī administratīvie dati, tādējādi nodrošinot precīzāku un pilnvērtīgāku informāciju par mājsaimniecību finanšu situāciju.

Izmantojot MFPA datus, redzams, ka bagātība mājsaimniecību starpā ir vēl nevienmērīgāk sadalīta nekā ienākumi. Džini indekss neto bagātībai visās apskatītajās valstīs ir augstāks nekā Džini rīcībā esošajiem ienākumiem, un Latvijā šī nevienlīdzība ir visaugstākā.

Augsta bagātības koncentrēšanās maza iedzīvotāju loka rokās ir vēl lielāks kavēklis vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai nekā augsta ienākumu nevienlīdzība. Sociālās mobilitātes iespējas ir apdraudētas, jo cilvēka sasniegumi diemžēl nav atkarīgi tikai no viņa paša uzcītības un darba, bet gan arī no viņa sākotnējā stāvokļa – indivīdam pieejamās izglītības, tā, cik lielā mērā indivīds pakļauts nelabvēlīgai videi, augstam stresa līmenim (piemēram, liela ģimenes parādu sloga dēļ) utt. Nevienlīdzība veicina sociālo noslāņošanos un nerisināta no paaudzes paaudzē kļūst arvien problemātiskāka.

Analizējot sīkāk, redzams, ka Latvijā nevienlīdzību būtiski ietekmē atšķirīgais ienākumu līmenis un īpašumā esošo aktīvu vērtība dažāda vecuma iedzīvotājiem. Piemēram, eiro zonā aktīvu un ienākumu atšķirības starp dažādām vecuma grupām ir ievērojami mazāk izteiktas nekā Latvijā – visu vecuma grupu mediānas ir salīdzinoši tuvas tautsaimniecības mediānai. Latvijā jaunākajām mājsaimniecībām pieder gan daudz vērtīgāki īpašumi, gan dārgāki transportlīdzekļi. Turklāt to ienākumi ievērojami pārsniedz tautsaimniecības vidējo rezultātu. Savukārt vecākā gadagājuma mājsaimniecībām gan ienākumi, gan aktīvu vērtība visbiežāk ir krietni zem vidējā.

Secināms, ka Latvijā lielākās negatīvās atšķirības no tautsaimniecības vidējā rezultāta ir vecāka gadagājuma mājsaimniecībām. Tāpēc nav brīnums, ka, aplūkojot iedzīvotāju sadalījumu pēc nodarbinātības statusa pa ienākumu grupām, redzams, ka zemāko ienākumu grupā lielāko daļu veido pensionāri. Pensionāru īpatsvars pirmajā ienākuma kvintiljoni Latvijā ir divas reizes lielāks nekā eiro zonā. Otra lielākā grupa zemāko ienākumu kategorijā ir bezdarbnieki.

Ienākumu nevienlīdzība ietekmē ne tikai atsevišķus indivīdus vai mājsaimniecības, bet arī tautsaimniecības attīstību kopumā. Nevienlīdzība laika gaitā veicina sabiedrības neapmierinātības kāpumu, un augošā netaisnības izjūta starp iedzīvotājiem, kas pieder zemākajiem ienākumu līmeņiem, var izraisīt politisku nestabilitāti.

Tā kā nevienlīdzība ir mūsu (ekonomikas dalībnieku, valdības, institūciju) lēmumu rezultāts, tad mūsu spēkos ir arī to mazināt. Vienlīdzīgas iespējas valsts var stimulēt, piemēram, nodrošinot kvalitatīvas un darba tirgum atbilstošas izglītības (gan formālās, gan neformālās) pieejamību visiem iedzīvotājiem, un cerēt, ka ar to pietiks, lai nākotnē mazinātos arī rezultātu nevienlīdzība. Ir iespējams arī mainīt pašreizējo ienākumu un bagātības pārdales politiku ar mērķi mazināt nevienlīdzību. Taču, to darot, jāņem vērā mūsu sabiedrības specifika. Piemēram, politika, kas vērsta uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitātes palielināšanu un ir adekvāts rīks nevienlīdzības mazināšanai Eiropā, nederēs, lai risinātu nabadzīgāko iedzīvotāju problēmas Latvijā. Tas tādēļ, ka šī politika nespēj "aizsniegt" zemo ienākumu grupu, kurā, kā iepriekš minējām, dominē pensionāri un bezdarbnieki. Šīs iedzīvotāju grupas ienākumus var ietekmēt ar tiešiem pabalstiem.

Veicot domu eksperimentu ar mērķi identificēt iespējas nozīmīgai nevienlīdzības mazināšanai Latvijā, kā piemēru apskatījām garantētā minimālā ienākuma (GMI) palielināšanu trūcīgo iedzīvotāju atbalstam. Tas nozīmētu pabalsta ieviešanu, veicot piemaksas trūcīgākajiem iedzīvotājiem līdz noteiktam minimālam ienākuma līmenim, faktiski garantējot, ka neviena sabiedrības locekļa ienākumi nebūs zemāki par GMI.

Šeit svarīgi saprast, ka GMI līmenis un pabalsta apmērs nav viens un tas pats. Pabalsta apmērs tiek aprēķināts kā starpība starp GMI reizinājumu ar ģimenes locekļu skaitu un kopējiem ģimenes ienākumiem. Līdz ar to GMI pabalsts atšķirtos katrai ģimenei. Šobrīd atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 913 GMI līmenis vienai personai ir 53 eiro mēnesī. Katra pašvaldība ir tiesīga dažādām iedzīvotāju grupām noteikt citu GMI līmeni, kas nav zemāks par šo līmeni.

Veicot aprēķinus, noteicām vairākus mērķa GMI apjomus tā, lai tā ieviešana samazinātu Latvijas rīcībā esošo ienākumu Džini indeksu: 1) līdz ES vidējam līmenim un 2) līdz pat Zviedrijas līmenim. Viena no iespējamajām GMI izmaiņu kombinācijām, kas sasniegtu šos mērķus, būtu GMI palielinājums līdz atbilstoši 1) 200 eiro un 2) 250 eiro. Izmantojot EUROMOD modeli, esam aprēķinājuši, ka šāds GMI līmeņa palielinājums nozīmētu sociālā budžeta palielinājumu par attiecīgi 1) 16% un 2) 29%. Tātad, lai iecerētās politikas izmaiņas finansētu, nepieciešams ievērojams apjoms papildu līdzekļu. No pirmā acu skatiena šāda reforma nešķiet visai reālistiska, raugoties no valsts budžeta viedokļa. Tomēr reformu var veikt pakāpeniski, ne vienā gadā, tam atrodot atbilstošus finansēšanas avotus.

Viena iespēja ir novirzīt šādam mērķim visus līdzekļus, ko valsts budžets papildus iegūtu no ēnu ekonomikas mazināšanas. Šāds piedāvājums šķiet loģisks, raugoties gan no paaudžu solidaritātes viedokļa, gan arī būtu vienkārši skaidrojams sabiedrībai, aicinot godīgi maksāt visus nodokļus. Ēnu ekonomika samazina valsts ieņēmumus un līdz ar to – pieejamo sociālo atbalstu, ko būtu iespējams pārdalīt visnabadzīgākajām iedzīvotāju grupām. Aplokšņu algu saņēmēji arī paši ir sociāli neaizsargāti. Turklāt nākotnē sabiedrības nevienlīdzība varētu kļūt par vēl lielāku problēmu, jo personu, kas šobrīd darbojas ēnu ekonomikā, nākotnes pensijas, visdrīzāk, būs ļoti nelielas, tādējādi vēl izteiktāk pakļaujot šo grupu nabadzības riskam vecumdienās. Lai Latvijas budžets būtu spējīgs realizēt iepriekš minēto GMI palielināšanas scenāriju, ēnu ekonomikas apjoms jāsamazina aptuveni par 1) vienu piektdaļu un 2) vienu trešdaļu. Lai gan ļoti ambiciozs, pat Zviedrijas līmenim atbilstoša Džini līmeņa sasniegšanas scenārijs nešķiet pilnīgi neiespējams, jo īpaši ņemot vērā, ka, piemēram, no 2010. līdz 2012. gadam ēnu ekonomika Latvijā samazinājās par vairāk nekā 40%.

Nevienlīdzība Latvijā ir salīdzinoši augsta, un mūsu pašreizējā sociālā atbalsta sistēma šo problēmu risina daudz mazākā mērā nekā ES. Ienākumu un bagātības sadalījums pa demogrāfiskajām grupām Latvijā ir atšķirīgs no vairuma pārējo ES valstu, un tādēļ uzmanīgi jāizsver, kādi varētu būt efektīvākie politikas rīki tieši Latvijas gadījumā, lai sasniegtu vēlamo rezultātu nevienlīdzības mazināšanā.