Saruna ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) priekšsēdētāju Jāni Endziņu par to, kāpēc ir rekordaugsts likvidēto uzņēmumu skaits; kāpēc samazinās ārvalstu investīciju apjoms; kad tiks likvidēts OIK un kāpēc šoreiz tas varētu izdoties; ko uzņēmēji gaida no jaunās valdības un kādā veidā varētu atrisināt sasāpējušo darbaspēka trūkuma problēmu.
- Aizvadītajā gadā, no vienas puses, bija vērojama pieklājīga ekonomiskā izaugsme, bet - no otras - bija rekordaugsts likvidēto uzņēmumu skaits, un arī ārvalstu investīciju apjoms ir ievērojami samazinājies.
- Par rekordlielo no Uzņēmumu reģistra izslēgto uzņēmumu skaitu noteikti nevajadzētu bažīties. Kāpēc? Pieņemtie grozījumi Komerclikumā paredz vienkāršotu sabiedrību likvidāciju, un tagad vienkārši tehniski tiek iztīrīta Uzņēmumu reģistra datubāze. Pirms tam sabiedrības likvidācijas standartprocedūras bija garas un sarežģītas. Tāpēc daudzi faktiski nestrādājoši uzņēmumi vienkārši skaitījās. Šogad, iespējams, būs vēl lielāks likvidēto uzņēmumu skaits, jo starpība starp juridiski reģistrētiem, bet faktiski nestrādājošiem un saimniecisko darbību reāli veicošiem uzņēmumiem joprojām ir milzīga.
- Tātad svarīgāka ir jaunizveidoto uzņēmumu statistika?
- Tieši tā. Pagājušajā gadā mēs šajā rādītājā redzam pieaugumu par 4% pret iepriekšējo gadu, kas ir pirmo reizi pēdējo gadu laikā. Tas ir pozitīvi. Kas attiecas uz investīcijām, tad mani nepārsteidz tas, ka investīciju apjoms nav tāds, kādu gribētos. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais, un to LTRK vienmēr ir skandinājusi kā vecu plati. Ir ļoti svarīgi, lai Latvijas biznesa vide ir konkurētspējīga ar citām valstīm. Ja mēs gribam, lai Latvijā būtu vairāk uzņēmumu, kuri spēj maksāt lielas algas, tad mums jāizdomā, kā mēs šos uzņēmumus Latvijā dabūsim. Pēdējais, kas būtu jādara, būtu jānosaka šiem uzņēmumiem milzīgas iedzīvotāju ieņēmuma nodokļa likmes, komplektā ar slaveno solidaritātes nodokli. Ar šo komplektu mums vienu brīdi bija otras augstākās ienākuma nodokļa likmes visā ES. Ja investors domā, kur nobāzēties - Latvijā vai kur citur, tad, paskatoties uz šo likmi, viņš izvēlas kādu citu vietu. Otra lieta, kas visu laiku ēterā ir bijusi, un tagad izskatās, ka beidzot ar to tiksim galā, ir augstās elektrības izmaksas jeb slavenā OIK (obligātā iepirkuma komponente), kura atgrūž tos investorus, kuriem ir liels elektroenerģijas patēriņš. Tas ir, rūpniecisko ražošanu. Ja mēs sakām, nāciet pie mums, bet mums ir lielākās elektrības cenas reģionā, tad diez vai mūs sadzirdēs.
- Vai redzat, ka elektroenerģijas cenas patiešām varētu tikt samazinātas jau tuvākajā nākotnē?
- Īsā atbilde ir - jā. Tā tēma, protams, ir sarežģīta, bet vairākas lietas pagājušā gada laikā jau ir izdarītas. Vēl tikpat daudz ir jādara, bet prognoze ir tāda, ka OIK daļa elektrības rēķinos samazināsies. Gadu no gada tā ies mazumā.
- Tiek nemitīgi runāts, ka tūlīt, tūlīt OIK likvidēs, savukārt skeptiķi iebilst, ka tas viss tik vienkārši nebūs un parlamentārieši vairāk nodarbojas ar populistisku gumijas vilkšanu. Arī nesenais Saeimas lēmums, nevis paredz, ka līdz 31. martam OIK jālikvidē, bet gan, ka līdz šim datumam jāizstrādā likvidācijas mehānisms, kas atkal nozīmē risinājuma atlikšanu uz nenoteiktu laiku. Uz ko pamatojas jūsu optimisms?
- Pirmā lieta, lai kaut kas kustētos uz priekšu jebkurā jautājumā, ir tā dēvētā politiskā griba. Bieži saka, mēs jau it kā to varētu, bet nav politiskās gribas. Tas, ko redzu arī pēc šā balsojuma parlamentā, ka nu ir skaidrs, ka pārliecinošs parlamenta vairākums ir ar politisko gribu šo jautājumu atrisināt. Tas ir pats svarīgākais, jo visās lietās ir tā, ka, kurš grib kaut ko izdarīt, meklē iespējas, bet, kurš kaut ko negrib darīt, meklē ieganstus to nedarīt. Ja politiskā griba noturīgi saglabāsies, tad es ticu, ka rezultāti būs. Risinājumi, kā to darīt, ir diezgan daudz un, sistemātiski ejot tiem cauri, var šo jautājumu atrisināt.
- Runājot par investīciju piesaisti, jūs pieminējāt nodokļu likmes, bet pētījumi liecina, ka nodokļi nav galvenais faktors, investoriem izvēloties, kur investēt. Latvijas gadījumā viens no svarīgākajiem investīcijas ierobežojošiem faktoriem ir darbaspēka trūkums. Kā risināt šo problēmu?
- Darbaspēka trūkuma problēma iezīmējas arvien asāk un asāk. Jau aizpagājušajā gadā LTRK sāka saņemt signālus, ka šī problēma steidzami jārisina. Lai noskaidrotu, vai tā ir tikai atsevišķu LTRK biedru sāpe vai plašāka problēma, uztaisījām vairākas aptaujas. Rezultāti bija, maigi sakot, neiepriecinoši. Pārliecinoši lielākajai aptaujāto uzņēmumu daļai darbaspēka trūkums bija problēma. Tas sasaucās ar makroekonomiskajiem skaitļiem, kas rāda, ka iedzīvotāju skaits samazinās. Turklāt samazinās cilvēku skaits darbspējīgā vecumā. Tā ka problēma ir, turklāt pa visu laukumu. Ko darīt? Kā to risināt? Ir vairāki risinājumu virzieni. Pirmais no virzieniem, kuru noteikti vajadzētu izmantot, ir darīt visu, lai strādātu visi tie, kuri fiziski var strādāt. Piemēram, ja jauniem darbspējīgā vecumā esošiem cilvēkiem piedzimst bērns un ir kārtīgi maksāti nodokļi, tad sanāk diezgan pieklājīgs bērna kopšanas pabalsts, kura saņēmējs paliek mājās. Ja cilvēks turpina strādāt, tad viņš saņem tikai 10% no tā pabalsta apjoma, kuru viņš saņemtu, ja paliktu mājās. Mēs uztaisījām aptauju, un vairākums aptaujāto - 84% - būtu gatavi iet strādāt, ja viņiem šis pabalsts saglabātos. Mēs veicām aprēķinus, un bija darba grupas sēdes ar Labklājības ministriju. Ja gadījumā šis pabalsts cilvēkiem, kuri turpina strādāt, saglabātos 80% apmērā, tad mēs «nošautu» vairākus zaķus. Daļa šo cilvēku būtu darba tirgū. Tie būtu vairāki tūkstoši. Skaidrs, ka, sēžot mājās, darba iemaņas nepieaug. Līdz ar to viņi nezaudētu kvalifikāciju. Visbeidzot, no valsts budžeta viedokļa, valsts pat būtu ieguvēja, jo tie cilvēki, kuri turpinātu strādāt, paši finansētu šo pabalstu, to nopelnot ar saviem nodokļiem un ģenerēto vērtību. Liela daļa no šiem cilvēkiem nav gatavi strādāt pilnu slodzi, bet, arī strādājot pusslodzi vai kā citādi, tas būtu atspaids darba tirgum.
Rādīt reklāmu
