Lai gan viedokļa paušana ir no brīvas gribas, tomēr Latvijā tai, acīmredzot, ir noteikti ierobežojumi. It sevišķi tas novērojams priekšvēlēšanu laikā, kad mums tiek uzspiests maldīgs iespaids par to, kā mēs dzīvojam un solīts, ka dzīvosim labāk. Nevienam nejautā, vai mēs gribam savādāk, vai nē. Tāpat uz mums skatīsies savādāk, ja būsim atšķirīga viedokļa paudēji. Tas ir novērojams pat Saeimas sēdēs, kad notiek balsojums par kādu no valsts augstākajām amatpersonām.

“Amatpersonas, ja runājam, piemēram, par Ģenerālprokuroru, virza Augstākās tiesas priekšsēdētājs un tikai viņš var virzīt. Par prokuroru balso Saeimas deputāti. Agrāk tas bija aizklāts balsojums, tagad tas ir atklāts un līdz ar to, jebkurš, kurš balso pret prokuroru, kas ir ievēlēts, viņa drošība un politiskā darbība un neatkarība ir apdraudēta, jo var būt tā, ka ievēl tādu ģenerālprokuroru, kas centīsies atriebties tiem deputātiem, kas nav balsojuši par viņu,” skaidro Ventspils mērs Aivars Lembergs.

Kā viens no pierādījumiem par vārda brīvības ierobežošanu mūsu valstī, ir skandalozā stipendiātu lieta, kas jau desmit gadus plūst starp žurnālistu pirkstiem bez atrisinājuma, bet, acīmredzot, reitingu celšanai un lai neaptrūktos tēmas, ko celt sabiedrībā.

“Mani stipendiāti ir bijuši tikai Ventspils augstskolas studenti. Stipendiātu lietas burbuli uzpūta 2007. gadā, pagājuši ir 10 gadi! Kur ir mani stipendiāti un kur ir krimināllieta iesākta? Tā ir politiskā propaganda, lai diskreditētu mani un kādus citus, kas nav balsojuši tā, kā kāds to vēlas. Tas ir politiskais terorisms!” stāsta Lembergs.

Šī lieta kalpo par piemēru tam, kā mūsu valstī strādā mediji, tiesu sistēma un, cik viegli ir uz pieņēmumiem nomelnot sev neērtas personas. Šī tēma ir plaši atspoguļota pieņēmumu formā nosauktas visas iespējamās personas, bet pierādījumus, kas apstiprinātu lietas esamību, vēl joprojām nav īsti redzējis neviens.